Juristu skaidrojums par risku – rupja neuzmanība

Juristu birojs “ADHS” SIA, pēc klienta EURORISK Latvia lūgumu sagatavojis viedokli par rupju neuzmanību kā risku transportlīdzekļu apdrošināšanā. Sniedzot viedokli ņemts vērā, ka runa ir par pašvaldības veikto konkursu, apdrošinot transportlīdzekļu parku.

Tēze: Autovadītāja rupja neuzmanība, izraisot ceļu satiksmes negadījumu, var ietekmēt apdrošināšanas atlīdzību

Izvērtējot laikraksta Dienas Bizness rakstu “Jelgavas novada pašvaldība ar savām prasībām pārsteigusi apdrošinātājus” par pamata jautājumiem var uzskatīt sekojošus:
1. Jelgavas novada pašvaldība konkursa nolikumā izslēgusi jebkādu savu atbildību par iespējamām avārijām;
2. apdrošināšanas atlīdzība nevar tikt atteikta vai samazināta, ja transportlīdzekļa vadītājs ir izraisījis ceļu satiksmes negadījumu rupjas neuzmanības dēļ;
3. tas ir pretrunā gan ar Ceļu satiksmes noteikumiem, gan citiem Latvijas normatīviem, kā arī mūsu kompānijas ētiku un KASKO noteikumiem (Gjensidige Baltic);
4. nolikuma specifikācijā nestandarta prasības esot iekļautas, konsultējoties ar ekspertu no SIA Eurorisk Latvia;
5. šāda riska (rupja neuzmanība) apzināšanās un iekļaušana publiskā iepirkuma nolikumā liecina par to, ka darbs šajā iestādē, to izstrādājot, ir nepareizi organizēts. Tāds nosacījums netieši var veicināt normatīvo aktu, proti, Ceļu satiksmes noteikumu, neievērošanu.

Gan Ceļu satiksmes likums, gan Ceļu satiksmes noteikumi nosaka ceļu satiksmes dalībnieku pienākumu pildīt normatīvo aktu prasības un ievērot luksoforu signālu, ceļa zīmju un ceļa apzīmējumu prasības. Gandrīz jebkura nosacījuma vai apdrošināšanas kompānijas noteikumu pārkāpšana var tikt nosaukta par rupju neuzmanību.
Viedoklis sagatavots, vērtējot situāciju no normatīvo aktu viedokļa, literatūrā paustajām atziņām, tiesu prakses un nozares (apdrošināšanas) speciālistu paustajām atziņām.

Normatīvie akti
Civillikums
1645. pants Neuzmanība ir rupja, ja kāds rīkojas augstākā mērā vieglprātīgi un nevērīgi, vai mazāk rūpējas par viņam uzticētām svešām lietām un darīšanām nekā par savām paša, vai arī uzsāk tādu darbību, kuras kaitīgums un bīstamība nevarēja un nedrīkstēja palikt viņam nezināmi.

Zaudējumu atlīdzības un citu civīltiesisku seku ziņā rupja neuzmanība pilnīgi pielīdzināma ļaunam nolūkam.
1779. Katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis.

No minētajām normām var secināt, ka pat gadījumā, kad pašvaldības nolikumā rupja neuzmanība ir ietverts kā apdrošināms risks, ko akceptējusi apdrošināšanas akciju sabiedrība, faktiski tikai un vienīgi maina subjektu – prasītāju regresa kārtībā, ja šāda nepieciešamība rodas. Pašvaldība šādā gadījumā faktiski izslēdz risku nākotnē palielināt izdevumus pie kāda negadījuma, kas saistāmi ar transportlīdzekļa remontu utt.

Tāpat, pašvaldībai, organizējot iepirkumu kontekstā ar rupju neuzmanību, jāņem vērā Civillikuma 2347.pants.

Ceļu satiksmes likums
28.pants. Transportlīdzekļu vadīšanas aizliegums – minētais pants paredz virkni gadījumu, kad transportlīdzekļa vadītājam ir aizliegts vadīt transportlīdzekli un kas faktiski uzsaktāmi par rupju neuzmanību transportlīdzekļa vadītāja rīcībā un tādejādi apdraud iespējamās apdrošināšanas atlīdzības saņemšanu. Nenoliedzami, ka pašvaldība kā transportlīdzekļu īpašniece var ieviest virkni mehānismu, kā pārliecināties, ka pašvaldības darbinieks, sēžoties pie transportlīdzekļa stūres, to patiešām var vadīt (alokometru pārbaudes utt.).

Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likums
Konkrētajā situācijā jāņem vērā fakts, ka ne jau pati pašvaldība kā subjekts un transportlīdzekļa īpašnieks (likuma 1.panta 13.punkts) vadīs transportlīdzekli, bet to veiks transportlīdzekļa tiesīgais lietotājs (likuma 1.panta 14.punkts). No minētā izriet, ka ir pilnīgi skaidrs, ka pašvaldība kā transportlīdzekļa īpašnieks par pie labākās gribas un veiksmīgākās kontroles sistēmas nevar novērst visus rupjas neuzmanības riskus, piemēram, ka vadītājs šķērsos ielu pie luksofora sarkanās gaismas un tā rezultātā notiks CSN. Sekojoši, šādā situācijā ir aktuāls tikai viens jautājums: kurš subjkets uzņemsies sākotnējo risku šādās situācijās attiecībā uz apdrošināšanas atlīdzību un kurš izmantos tālāko iespējami regresa prasījuma tiesību?

Minētā likuma 35.pants nosaka gadījumus, kad zaudējumi netiek atlīdzināti. Pie tādiem, ievērojot minētā likuma panta noteikumus, minēta arī rupja neuzmanība, turklāt 12.punktā minētais gadījums (zaudējumus sakarā ar mantas bojājumu vai bojāeju, kas nodarīti ceļu satiksmes negadījumā, par kuru saskaņā ar normatīvajiem aktiem bija jāpaziņo Valsts policijai, bet tas nav izdarīts ar pašu ceļu satiksmes negadījumā iesaistīto personu ļaunu nolūku vai rupjas neuzmanības dēļ) ir vērtējams kā tiešs risks transportlīdizkeļa īpašniekam, jo rup[ja neuzmanība kā risks izriet no tiešas transportlīdzekļa tiesīgā lietotāja rīcības un sekām, kas tās pamatā iestājas.

Tāpat, minētā likuma 36.pants nosaka kārtību, kādā jāziņo par apdrošināšanas gadījuma iestāšanos. Būtiksi, ka minētā panta septītā daļa nosaka, ka apdrošinātājs vai Transportlīdzekļu apdrošinātāju birojs var atteikties izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību, ja trešā persona ar ļaunu nolūku vai rupjas neuzmanības dēļ nav izpildījusi kādu no šā panta pirmajā daļā noteiktajiem pienākumiem.

Minētā likuma 41.pants nosaka, kādos gadījumos apdrošinātājs ir tiesīgs iesniegt regresa prasību. Virknē gadījumu regresa tiesība paredzēta par transportlīdzekļa vadītāja (tiesīgā lietotāja) rupjas neuzmanību vai tās rezultātā radītājām sekām. Tātad situācijā, kad apdrošinātājs ir apdrošinājis arī risku – rupja neuzmanība – tas par 100% ir saglabājis tiesību vērsties pret subjektu ar regresa prasību. Taču no otras puses pašvaldība kā transportlīdzekļa īpašnieks ir:
1. saņēmusi apdrošināšanas atlīdzību;
2. novērsusi resursu patēriņu apdrošināto transportlīdzekļu remontam vai aizstāšanai pilnīgas bojāejas rezultātā;
3. novērsusi resursu un laika patēriņu, kas būtu saistīta ar regresa prasības celšanu pret vainīgo subjektu (rupjas neuzmanības vaininieku).

Likums Par apdrošināšanas līgumu
Minētais likums tieši nedefinē rupjas neuzmanības gadījumus, bet gan atsaucas uz Civillikumu (skat., 8.pants).

Turklāt, par gadījumā, kad virkne darbību, kas saistītas ar pienākumu paziņot par apdrošināšanas gadījuma iestāšanos (skat., 21.pants) , sākotnējā atbildība par pareizu un savblaicīgu rīcību gulstās uz transportlīdzekļa vadītāja pleciem (riska iestāsānās, sākotnējā paziņošanas kārtība, tālāku zaudējumu novēršana), un tikai tad šī atbildība pāriet uz transportlīdzekļa īpašnieku (šajā gadījumā pašvaldību). Nenoliedzami, ja tieši pašvaldības rīcības rezultātā (nav savlaicīgi iesniegts zaudējumu aprēķins utt.) iestāsies rupjas neuzmanības gadījums, tad šī konkrētā situācija vairs nebūs uzskatāma kā rupja neuzmanība kā apdrošināts risks, bet gan kā nesaimnieciska rīcība, kas saistāma ar rupju neuzmanību. Taču tādā gadījumā runa vairs nebūs par apdrošināšanas risku un tā atlīdzību, bet pašvaldības faktisko rīcību un tās neatbilstību pašvaldības rīcību regulējošajiem normatīvajiem aktiem, kas ir cits atbildības veids (izšķērdība, bezdarbība).

Likums Par pašvaldībām
Kontekstā ar esošo lietu jāņem vērā divas normas no minētā likuma, kas nosaka, ka pašvaldībai racionāli un lietderīgi jāapsaimnieko pašvaldības kustamo un nekustamo mantu (14.panta otrās daļas 3.punkts) un atbilstoši apstiprinātajam pašvaldības budžetam racionāli un lietderīgi izlietot pašvaldības finanšu līdzekļus (turpat., 6.punkts).

Sekojoši, pašvaldība, izmantojot iespēju apdrošināt rupju neuzmanību kā risku, ir rīkojusies tālredzīgi un ar mērķi racionāli un lietderīgi rīkoties ar tās budžeta līdzekļiem un citiem resursiem (tai skaitā darbiniekiem).

Tiesu prakse

Iepazīstoties ar tiesu praski, konstatēts, ka virknē gadījumu tiesa spriedumos definējusi rupjas neuzmanības gadījumus un noteikusi sekas, kādas konstatētā rupja neuzmanība atstājusi uz vienu vai otru lietas dalībnieku.

Katrā ziņā tiesas spriedumi šobrīd ir viens no avotiem, kuros var meklēt riska – rupja neuzmanība – skaidrojumu, kas tādejādi sniedz iespēju sākotnēji saprast un paredzēt gadījumus, kad rupja neuzmanība būs par pamatu atteikumam izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību.

Skat.:
– LR Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 26.01.2005. spriedums lietā Nr. SKC-40;
– LR Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 11.08.2004. spriedums lietā Nr. SKC-381;
– LR Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta rīcības sēdes 17.01.2005. lēmums lietā Nr. SKC-294;
– LR Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 17.03.2004. spriedums lietā Nr. SKC-156

Nozares speciālistu paustās atziņas

Termins «rupja neuzmanība» ir juridiski nekorekts jau tāpēc vien, ka likumā netiek nekādi paskaidrots, kas tieši to norobežo no «maigas neuzmanības». Nedrīkst pieļaut, ka OCTA var iegūt „finansiāla murda” reputāciju.
Transporta līdzekļa īpašnieks apdrošina tos iespējamos riskus, ko satiksmē var izraisīt dažādi faktori, tai skaitā arī viņa tīri cilvēciskas kļūdas un neuzmanība.
Mūsu valstī ir mehānismi, ar kuru palīdzību katrs apdrošināšanas ņēmējs var cīnīties par savu taisnību. Tomēr tie aprobežojas ar tiesas darbiem.
valstij ir labāk radīt tādu sistēmu, kur domstarpību/dažādu interpretāciju iespējamība ir pilnībā minimizēta. Tad vairs nebūtu iespējams «smalks bizness» ar «rupjo neuzmanību» .
Laikraksta Dienas Bizness rakstā Latvijas Apdrošinātāju asociācijas prezidents Juris Dumpis pauž viedokli, ka prakse iekļaut rupju neuzmanību kā risku publiskā iepirkuma nolikumā nav vērtējama kā laba un tā var veicināt normatīvo aktu pārkāpšanu. Tai pat laikā minētā asociācija nav pacentusies šim jautājumam pievērst uzmanību un par to diskutēt vai vismaz sniegt viedokli savā mājas lapā (skat. www.laa.lv).
Turklāt, faktu ka rupja neuzmanība kā risks ir neviennozīmīgs un nesakārtots apliecina arī rakstā minētie viedokļi, kas pēc sava satura ir pilnīgi pretēji – no noliedzošiem līdz atbalstošiem.
SECINĀJUMI

Vērtējot esošo situāciju, ADHS norāda, ka:
– JELGAVAS pašvaldība nav pilnībā izslēgusi savu atbildību par apdrošināto transportu, taču maksimāli minimizējusi risku, ka autovadītāja rupja neuzmanība, izraisot ceļu satiksmes negadījumu, var ietekmēt apdrošināšanas atlīdzību.Tādejādi pašvaldība ne tikai pierāda, ka piesaistītā konsultante devums ir būtiski uzlaboti apdrošināšanas noteikumi, kas ietverti nolikumā, bet arī izpilda pašvaldībai saistošos normatīvos aktus pašvaldības darba organizācijas jomā;
– noteikums, ka apdrošināšanas atlīdzība nevar tikt atteikta vai samazināta, ja transportlīdzekļa vadītājs ir izraisījis ceļu satiksmes negadījumu rupjas neuzmanības dēļ, faktiski maina tikai prasītāju kā subjketu regresa kārtībā un šajā gadījumā tā ir apdrošināšanas akciju sabiedrība BALTA, kas uzņemas visus riskus, tai skaitā saistītos ar rupju neuzmanību. Tai pat laikā tas nekādā mērā neizslēdz pašvaldības pienākumu par savu autoparku un darbiniekiem rūpēties un pārbaudīt tos, atbilstoši attiecīgo normatīvu prasībām;
– pašvaldības rīcībā, iekļuajot nolikumā rupju neuzmanību kā apdrošināmu risku, nav pretrunā ne ar vienu nortmatīvo aktu. Kas attiecas uz apdrošināšanas akciju sabiedrību iekšējiem noteikumiem, tai skaitā ētikas kodeksiem, tad jāmin, ka Gjensidige pārstāve jauc šo noteikumu “darbības lauku”, jo tie ir tikai un vienīgi attiecināmi uz pašu AAS Gjensidige, nevis uz ārējiem tiesību subjektiem un to rīcību. Turklāt, apdrošināšanā, tāpat kā citās pakalpojumu sfērās, klients, ievērojot tam saistošos normatīvus un to prasības, izvēlas sev labvēlīgāko, ekonomiski izdevīgāko un vēlamāko pakalpojuma veidu! Šajā gadījumā fakts, ka rupja neuzmanība ir iekļauts apdrošināšanas noteikumos kā viens no apdrošināmiem riskiem pierāda to, ka pašvaldība un konsultants ir vērtējuši, ka apdrošināmais autoparks sastāda 80 vienības, kas ir visnotaļ būtisks riska avots;
– nevar piekrist, ka rupja neuzmanība kā risks ir nestandarta! Rupja neuzmanība apdrošināšanas nozarē joprojām ir risks, kuram nav tieša definējuma un tas tiek saprasts tādā formā, kā to skaidro Civillikums un esošā tiesu prakse. Tādejādi, ir skaidrs, ka konsultanta Eurorisk Latvia mērķis bija novērst situāciju, kad nozares profesionālis (tātad, apdrošināšanas akciju sabiedrība) varētu izmantot savu pārākumu nozares zināšanās pret pašvaldību;
– ir pilnīgi nekorekts un no loģikas apšaubāms LAA prezidenta paustais viedoklis, ka rupjas neuzmanības apdrošināšana faktiski veicina ceļu satiksmes pārkāpumus. Vērtējot analoģijās, var izdarīt secinājumu, ka jebkura izsniegtā apdrošināšanas polise tās saņēmējam sniedz motīvu sabojāt apdrošināto objektu tikai tāpēc, ka tas apdrošināts. Turklāt, jāuzsver, ka Latvijas Apdrošinātāju asociācija kā nozares profesionāļus pātstāvoša organizācija līdz šim nav veikusi darbu pie tā, lai rupja neuzmanība kļūtu par stingri definētu apdrošināšanas risku. Kritika ir dubultsmaga tā iemelsa dēļ, ka jau no 2007.gada nozares profesionāļi ir uzsvēruši, ka riska – rupja neuzmanība – dažādā skaidrošana nozarē ir radījusi daudz problēmu, tai skaitā neuzticību apdrošināšanas akciju sabiedrībām un to piedāvātajiem produktiem.

Komentējot sākumā izvirzīto tēzi, var izdarīt secinājumu, ka autovadītāja rupja neuzmanība, izraisot ceļu satiksmes negadījumu, var ietekmēt ne tikai apdrošināšanas atlīdzību, bet arī tās izmaksas un regresa kārtībā veiktās piedziņas kārtību, kas šajā gadījumā vērtējams kā pozitīvs panākums pašvaldībai un visa iepriekš aprakstītā riska nodošana nozares speciālistam – AAS BALTA!

Rezumējot visu minēto, uzskatu, ka EURORISK Latvia būtu jāizvērtē iespēja vērsties laikrakstā “Dienas Bizness” un jāsniedz motivēta atbilde uz izskanējušo viedokli. Tam ir pietiekami daudz motīvu, turklāt, domāju, ka pieņemot lēmumu uzsākt publisku diskusiju par rupju neuzmanību kā apdrošināšanas risku EURORISK Latvia faktiski veicinātu ne tikai nozares sakārtošanu atsevišķā jautājumā, bet arī savu atpazīstamību.

Sagatavojot viedokli,izmantota literatūra:
Normatīvie akti
Civillikums (saistību tiesības) 28.01.1937. likums “Civillikums. Ceturtā daļa. SAISTĪBU TIESĪBAS” [stājas spēkā 01.03.1993.];
10.06.1998. likums “Par apdrošināšanas līgumu” (“LV”, 188/189 (1249/1250), 30.06.1998.; Ziņotājs, 15, 04.08.1998.)
07.04.2004. likums “Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likums” (“LV”, 65 (3013), 27.04.2004.; Ziņotājs, 10, 29.04.2004.);
Ceļu satiksmes likums 01.10.1997. likums “Ceļu satiksmes likums” (“LV”, 274/276 (989/991), 21.10.1997.; Ziņotājs, 22, 27.11.1997.);
likums Par pašvaldībām. 19.05.1994. likums “Par pašvaldībām” (“LV”, 61 (192), 24.05.1994.; Ziņotājs, 11, 16.06.1994.)

Literatūra
Kalvis Torgāns. Saistību tiesības. II daļa//Tiesu namu aģentūra. Rīga. 2008.
Interneta resursi

Jānis UZULĒNS
valdes loceklis